Zemapziņa tic tam, ko tu saki

Nākamo reizi, kad tev sagribēsies kādu kritizēt, pajautā sev, kas izsaucis tādu vēlmi.

Es sapratu, ka vairums cilvēku vienkārši nevēlas klausīties labās ziņas. Viņiem patīk sliktās, jo tās dod iespēju pasūdzēties par dzīvi. Daudzi ir bruņojušies ar veselu arsenālu stāstu ar bēdīgām beigām, kas liek mums domāt, ka vienmēr uzvar ļaunums.

Kādu laiku strādāja viena radiostacija, kas translēja tikai labās ziņas. Tad, lūk, tā bankrotēja….

Kad man atklāja vēzi, es nolēmu beigt tenkot. Sev par lielu izbrīnu, es pēkšņi sapratu, ka man nav ko teikt. Pirms tam, man pietika vien satikt savu draudzeni, kā mēs uz līdzenas vietas sākām aprunāt paziņas. Ar laiku es atklāju, ka eksistē arī cita sarunas forma, kaut gan no šī ieraduma aprunāt, bija ļoti grūti atbrīvoties.

Starp citu, gribu atzīmēt: ja es tenkoju par citiem, tad droši vien arī viņi dara tāpat. Ko sēsi, to pļausi.

Strādājot ar cilvēkiem arvien vairāk un vairāk es patiešām sāku ieklausīties tajā, ko viņi runā. Es sāku atšķirt atsevisķus vārdus, ne tikai kopējo sarunas plūsmu.

Parasti pēc desmit minūšu ilgas sarunas ar jauno klientu, es jau skaidri spēju pateikt, kur ir viņa neveiksmju iemesls. Un tas tikai tāpec, ka es klausos, kādus vārdus viņš lieto.

Es sapratu, KĀ viņi rada jaunas problēmas un sarežģī vecās. Ja tie pārsvarā bija tikai negatīvi un noliedzoši vārdi, tad vari iedomāties, kāds bija viņu iekšējais dialogs. Tā bija negatīvās programmēšanas izpausme, vai, kā es saku “nabadzīgā domāšana”.

Vēlos piedāvāt tev nelielu vingrinājumu.

Noliec blakus telefonam ierakstīšanas ierīci, un katru reizi, kad pacel klausuli, nospied ieraksta pogu. Pēc tam paklausies, kā un par ko tu runā. Visticamākais, pats būsi pārsteigts. Pēc tam tu sāksi klausīties savā balsī, sekot savām intonācijām un, protams, atsekot vārdus, kurus izmanto.

Tu sāksi pret to izturēties apzināti. Kad atklāsi, ka kaut ko esi atkārtojis trīs un vairāk reizes, pieraksti. Tas ir kāda tava uzstādījuma atspoguļojums. Daži uzstādījumi var būt pozitīvi un strādāt tavā labā. taču, iespējams, ir pārītis negatīvo, pie kuriem tu atgriezies atkal un atkal.

Saskaņā ar to, ko es jau iepriekš teicu, es vēlētos parunāt par to spēku, kāds ir mūsu zemapziņai.

Zemapziņai nav sava viedokļa. Tā pieņem visu, ko mēs sakām un veido mūsu likteni atbilstoši mūsu pārliecībām. Tā vienmēr saka “jā”! Mūsu zemapziņa mūs mīl tik ļoti, ka dod mums it visu, ko paprasām ar savu izteikumu palīdzību.

Lai gan, izvēle ir mūsu. Ja mēs izvelamies “nabagas”, “nožēlojamas” domas un priekšstatus, zemapziņa nolemj, ka tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Un kamēr mēs neizmainīsim savus vārdus, domas un pārliecības, viss paliks, kā bijis.

Zemapziņa mums piedāvās atbilstošas situācijas.

Mēs vienmēr izdarīsim tieši tās izvēles, jo domu ir miljardiem un visas tās visu laiku atrodas kustībā. Mūsu zemapziņa nespēj atšķirt patiesību no meliem. Mēs taču nevēlamies sevi pazemot. Mēs taču nevēlamies runāt ko līdzīgu “ai, kada es esmu veca muļķe”. Mēs zinām, ka zemapziņa visu burtiski uzķer lidojumā. Un pēc kāda laika mēs tā arī sajutīsimies – kā veca muļķe.

Pasaki kaut ko vairākas reizes, un tas tavā zemapziņā nostiprināsies kā pārliecība.

Zemapziņai nav humora izjūtas. Un ir ļoti svarīgi līdz galam saprast šo domu. Nevajag smieties par sevi un domāt, ka tas paliks nepamanīts. Ja joks tevi kaut nedaudz pazemoja, lai arī centies izlikties jautrs un drosmīgs – zemapziņa to uztvers nopietni.

Es savos semināros neļauju cilvēkiem tā jokot, pazemojot sevi un citus. Nekad nevajag aizvainot cilvēka pašcieņu, lai par ko arī runātu – par nacionalitāti, reliģisko ,piederību, seksu utt. Nesmejies par sevi un neizsaki pazemojošas piezīmes. Tas neko labu nevienam nedos. Nepazemo citus. Zemapziņa nenodala tevi no pārējiem cilvēkiem. Tā tic visam, ko tu par sevi saki.

Nākamreiz, kad tev gribēsies kādu pakritizēt, pajautā sev, kas izsaucis tādu vēlmi. Tu citos redzi tikai to, ko redzi sevī. Tā vietā, lai kritizētu citus cilvēkus, labāk slavē viņus, un jau mēneša laikā tu redzēsi, kādas pārmaiņas notiks.

Mūsu vārdi pauž mūsu attieksmi pret visu. Ievēro, kā runā vientuļi, nelaimīgi, nabadzīgi un slimi cilvēki?

• Kādus vārdus viņi lieto?

• Kas viņiem ir taisnība?

• Ar kādiem vārdiem un izteikumiem viņi sevi apraksta?

• Ko viņi runā par savu darbu, par savu dzīvi, par savām attiecībām ar cilvēkiem?

• Ko viņi sagaida no dzīves?

• Apdomā viņu pašizteiksmes manieri, taču, lūdzu, nevienam nesaki, ka viņa dzīve plūst atbilstoši tam, kā viņš runā. Nesaki to pat saviem draugiem un tuviniekiem – šo informāciju neviens neuztvers. Labāk to izmanto, lai nodibinātu saikni ar sevi. Nodarbojies ar to pastāvīgi, ja vēlies uzlabot savu dzīvi.

• Ja kaut nedaudz izmainīsi savu runas manieri, tu pievilksi jau pavisam citas dzīves situācijas.

Pieņemsim, tu esi slims cilvēks. Tu tici, ka slimība ir neārstējama un gatavojies nāvei. Tev šķiet, ka dzīve ir cietsirdīgs joks, tāpēc, ka tajā viss darbojas pret tevi. Ko šādā gadījumā tu dari, uzmini!

Tu izvēlies brīvību. Brīvību no saviem negatīvajiem priekšstatiem par dzīvi. Sāc ar afirmācijām, saki sev, ka esi mīlēts, dziedināšanas cienīgs, ka pievelc sev visu, kas vajadzīgs izdziedināšanai fiziskajā līmenī. Notici, ka vēlme atveseļoties un būt veselam ir droša un nekaitīga.

Daudzi cilvēki jūtas drošībā tikai tad, kad ir slimi. Kā likums, viņi pieder to cilvēku kategorijai, kas neprot pateikt “nē”. Vienīgais veids, kā no kaut kā atteikties, viņiem ir frāze: “Es esmu pārāk slims (slima), lai to izdarītu”. Tā ir ideāla atruna.

Es atceros vienu no mana semināra dalībniecēm, kura bija pārcietusi trīs ar onkoloģiju saistītas operācijas. Viņa nespēja pateikt “nē” nevienam. Viņas tēvs bija ārsts, bet viņa – tēta mazā meitiņa, kas paklausīgi izpildīja visus viņa norādījumus. Viņai mute nevērās pateikt “nē”. Uz visiem, viņai adresētajiem lūgumiem, atbilde vienmēr bija “jā”. Bija vajadzīgas četras dienas, lai izvilktu no viņas krūtīm pārliecinošu “nē!”. Kad es to biju panākusi, viņa bija šokā. “Nē! Nē! Nē!” Viņa sajuta šī vārda garšu un iemīlēja to.

Es atklāju, ka daudzas sievietes, kuras cieš no plaušu vēža, nespēj pateikt “nē”. Viņas lutina visus, izņemot sevi. Tādām sievietēm es gribu parekomendēt iemācīties pateikt: “Nē, es negribu to darīt!” Divus vai trīs mēnešus nepārtraukta “nē!” uz visām prasībām un piedāvājumiem var atgriezt cilvēku dzīvē. Galvenais, iemācīties sevi saudzēt ar šādu vārdu palīdzību: “Tas ir tas, ko es vēlos. Nē, tas nav tas, ko jūs vēlētos”.

Kad es konsultēju privāti, mani klienti bieži vien strīdējās par savām iespējām. Viņi visu laiku kaut kādā veidā centās pamatot savu neprasmi tikt galā ar problēmām. Ja mēs ticam, ka esam pamiruši un pieņemam to kā faktu, tieši tas arī notiek. Mēs nonākam strupceļā tāpēc, ka musu negatīvie uzstādījumi kļūst par mūsu realitāti. Labāk tā vietā sāksim koncentrēties uz savu iekšējo spēku.

Daudzi man stāsta, ka viņu balss ieraksti ir izglābuši viņiem dzīvību. Es vēlos, lai tu saprastu, ka ne grāmata, ne ieraksti nevar tevi glābt. Maziņš lentas gabaliņš nespēj glābt cilvēka dzīvi. Ir svarīgi tikai tas, kā tu izmanto šo informāciju.

Es varu piedāvāt ļoti daudzas idejas, taču tikai tava reakcija uz tām ir svarīga.

Es piedāvāju tev mēneša vai divu laikā klausīties savas balss ierakstus tikai tāpēc, lai šīs manas domas kļūtu tev ierastas. es neesmu dziedniece un neesmu glābēja.

Vienīgais cilvēks, kurš spējīgs mainīt tavu dzīvi – esi TU PATS.Ko tu vēl vēlies no manis dzirdēt? Es zinu, ka saku to vēl un vēl, taču nebaidos atkārtoties: iemīlēt pašam sevi ir pats galvenais no visa, ko vari izdarīt. Tāpēc, ka, mīlot sevi, tu nespēsi nevienu aizvainot – ne sevi, ne kādu citu.

Es neapvainoju sevi, es neapvainoju tevi – no kurienes rasties karam? Jo vairāk cilvēku iegūs savu iekšējo mieru, jo labāk dzīvosim uz šīs Planētas. Sāksim ceļu uz apzinātību, klausīsiimies, ko sakām sev un citiem. Tad mēs varēsim uzsākt izmaiņas, kas palīdzēs dziedināties mums un mūsu Planētai.

No Luīzes Heijas grāmatas “Izdziedē sevi pats” Avots: econet.ru Tulkoja: Ginta FS